Par Padomju Latviju. Cīnītāju atmiņas 1918.—1919. PDF
Preview Par Padomju Latviju. Cīnītāju atmiņas 1918.—1919.
VISU ZEMJU PROLETĀRIEŠI, SAVIENOJIETIES! LATVIJAS KP CX PARTIJAS VĒSTURES INSTITŪTS — PSKP CX MARKSISMA-ĻEŅINISMA INSTITŪTAFILIĀLE PAR PADOMJU LATVIJU cīnītāju atmiņas 1918.-1919. I DAĻA LATVIJAS VALSTS IZDEVNIECĪBA RIGA 1958 PRIEKŠVĀRDS Rakstu krājumā «Par Padomju Latviju» ievietotas veco re- volucionāru atmiņas, kas stāsta, kā Latvijas Komunistiskā par- tija un darbaļaudis tās vadībā 1918.—1919. gadā cīnījās par vācu imperiālistu okupācijas varas sagraušanu Latvijā, pret nacionālās buržuāzijas mēģinājumiem sagrābt varu savās ro- kās, — cīnījās par Padomju varas nodibināšanu Latvijā. Masu varonības unapbrīnojamas pašaizliedzības apdvesmoti ir šie revolūcijas cīnītāju vienkāršie, patiesie stāstījumi. Latvijas darbaļaužu cīņas par Padomju varas iekarošanu, nostiprināšanu un aizstāvēšanu norisinājās ārkārtīgi grūtos ap- stākļos. Mūsu mazā zemīte bija vārda tiešā nozīmē imperiālistu saplosīta un izlaupīta. Tās galvenais revolucionārais spēks — rūpniecības un lauku apzinīgais proletariāts — bija gandrīz pavisam iznīcināts, kara izkliedēts, okupācijas izmocīts, lielā bezdarba un bada dezorganizēts. Imperiālisti, kas gatavoja Baltiju par placdarmu savai turp- mākai agresijai uz Austrumiem — pret Padomju Krieviju, ļoti baidījās revolūcijas uzliesmojuma te, tāpēc ar visnecilvēcīgāka- jām represijām pūlējās apspiest ikkatru nemiera izpausmi. No- liegtas un likvidētas bija strādnieku arodbiedrības un visas ci- tas progresīvākās organizācijas. Ārpus likuma atradās Latvijas Komunistiskā partija. 5 Baidīdamies no revolūcijas, okupanti visu laiku turēja Latviju sašķeltu vairākās daļās, kas bija viena no otras izolētas. Kurzeme jau no 1915. gada jūlija atradās okupantu varā. Tās iedzīvotāji nebija pieredzējuši ne 1917. gada Februāra, ne Ok- tobra sociālistisko revolūciju. Te ari nepazina darbībā darba- ļaužu varas orgānus — strādnieku un bezzemnieku deputātu padomes. Okupanti darīja visu, lai Kurzemē neiekļūtu patiesas ziņas par Krievijā notikušo sociālistisko revolūciju, kā ari par tur pastāvošo Padomju varu. Ari Kurzemes lielāko strādniecības centru Liepāju viņi bija izolējuši no pārējās Kurzemes. Un tomēr šie spaidi nespēja noslāpēt Kurzemes darbaļaužu ilgas pēc brīvības un viņu gatavību aktīvi cīnīties par to, ne- varēja noslēpt patiesību par Padomju Krieviju, kā ari nevarēja iznicināt Komunistiskās partijas šūniņas. Par to stāsta J. Vītols, K. Saulltis, J. Reimanis, L. Smilga, E. Spēlmane un citi biedri, 'kas darbojušies Kurzemē vācu okupācijas laikā. Rīga, kas krita vācu imperiālistu rokās 1917. gada augustā, bija pārdzīvojusi Februāra revolūciju. Te bija risinājušās vēt- rainas cīņas par revolūcijas tālākvirzīšanu. Te vairākus mēnešus atklāti bija darbojusies Komunistiskā partija un pelnīti ieguvusi masu visdziļāko uzticību. Te Komunistiskā partija bija izcīnījusi tādu vēsturisku uzvaru kā latviešu strēlnieku pulku nelokāmu nostāšanos sociālistiskās revolūcijas pusē. Te arī bija darbojusies Rīgas Strādnieku deputātu padome. Okupanti saprata, cik bīstama var būt Rīgas ietekme uz pārējās Latvijas darbaļau- dīm, tāpēc stingri izolēja Rīgu. Tika meklēti un izolēti vai izni- cināti komunisti, kā ari Rīgas Strādnieku deputātu padomes locekļi, arodbiedrību un visu citu strādnieku organizāciju dar- binieki. Bet ari te okupantu «pūliņi» sašķīda pret vareno klinti — ko- munistu dzelzs gribu un izturību un Rīgas strādnieku uzticību revolūcijai. Par to stāsta K. Eglitis, J. Mirāms, K. Skranda v. c. 1918. gada februāri vācu okupācijas varā nokļuva visa Vid- zeme un Latgale. Te darbaļaudis bija izcīnījuši sociālistisko re- volūciju, te bija nodibinājusies un pastāvējusi Padomju vara. Te tauta jau bija baudījusi īstu brīvību, bija mācījusies pati lemt par savu dzīvi. Okupanti, latviešu buržuāzijas atbalstīti, centās to visu izdeldēt no ļaužu atmiņas, kā ari fiziski iznicināt padomju darbiniekus un aktīvistus. Bet ne Komunistiskā partija, ne tauta nebija ne nobaidāma, ne iznicināma. Drīz partijas lauku organizācijas atjaunoja savu ne- 6 legālo darbību, sākās nerimstoša ciņa. Par to stāsta E. Ozoliņš, J. Birkenfelds un H. Leimanis. 1918. gada rudenī lauku organizācijas veica lielu darbu, vā- cot ieročus un organizējot kaujas grupas, lai padzītu okupantus, neļautu nacionālajai buržuāzijai sagrābt varu. Tikai pateicoties partijas veiktajam lielajam audzināšanas un organizatoriskajam darbam un tās ciešajiem sakariem ar masām, vēl līdz sarkano strēlnieku ienākšanai Ziemeļvidzemē varēja noorganizēties un legāli darboties Valkas Strādnieku deputātu padome un iznākt legāls revolucionārs laikraksts «Sarkanais Karogs». Par Rīgas strādnieku bruņoto sacelšanos 1919. gada janvārī stāsta 0. Dzenis— viens no sacelšanās vadītājiem, F. Sneiders— kaujas darbības vadītājs Pārdaugavā, J. Krūmiņš-Pilāts — partijas Centrālās Komitejas loceklis. So biedru atmiņās lasītājs atradīs konkrētas ziņas par Latvijas un Rīgas Kara revolucio- nārās komitejas darbību, par sacelšanās plānu un tā reali- zēšanu. Par to, ar kādu entuziasmu un apbrīnojamu enerģiju cilvēki iesaistījās padomju jaunrades darbā visās nozarēs, ar kādu de- dzību un neatlaidību komunisti un vispirms partijas un padomju vadošie darbinieki veica politisko izskaidrošanas darbu masās, stāsta M. Krustiņsone, A. Mucenieks un citi biedri. Par lielo eko- nomiskās un kultūras dzīves pārveidošanas darbu pastāsta E. Vārpiņa, A. Fekters 'un A. Samsons. Viss tas norisinājās ļoti sasprindzinātos piefrontes apstākļos kara un okupācijas galīgi izpostītā teritorijā. 1919. gada pavasarī starptautiskā imperiālisma spēki gan no rietumiem, gan no austrumiem mācās virsū Padomju Krievijai, lai to nožņaugtu. Padomju Latvija bija gandrīz no visām pusēm ienaidnieka ielenkta. V. I. Ļeņins raksturoja toreizējo Latvijas stāvokli šādi: «Ta- gad vācieši virzās uz Daugavpili, lai atgrieztu Rīgu. No zieme- ļiem viņiempalīdz igauņu baltgvardi par naudu, ko sūta Anglija, ar brīvprātīgiem, kurus sūta zviedri un dāņi, kurus caur un cauri uzpirkuši Anglijas, Francijas un Amerikas miljardieri. Viņi rī- kojas pēc mums pilnīgi skaidra, vienota plāna...» V. I. Ļeņins turpat piemetināja, ka Antantes valstis atzinušas momentu par pietiekoši izdevīgu, lai «no rietumiem pastiprinātu uzbrukumu saplosītajai un izmocītajai Latvijai un apdraudētu mūs»1. 1 V.I. Ļeņins, Raksti, 29. sēj.. 223. un224.lpp. 7 Lai cik varonīgi cīnījās Padomju Latvijas armija, strādnieki un visi citi darbaļaudis, nosargāt Latviju pret ienaidnieka milzī- go militāro pārspēku viņiem tomēr neizdevās. -. Smagu, asiņojošu sirdi viņi atkāpās, bet atkāpās ar stipru pārliecību, ka agrāk vai vēlāk Latvija būs atkal Padomju repub- liku saime. * No 32 krājumā ievietotajām atmiņām 21 uzrakstīta 1957. un 1958. gadā. 9 atmiņu rokraksti ņemti no LKP CX Partijas arhīva fondiem, 2 no agrākajiem preses izdevumiem, kas tagad vairs nav pieejami plašākām lasītāju aprindām. LKP CX Partijas vēstures institūts ir nodomājis turpināt atmiņu izdošanu par 1918.—1919. gadu, tāpēc lūdz visus šā pe- rioda cīņu dalībniekus iesniegt institūtam savas atmiņas. Tāpat lūdzam lasītājus iesniegt savas piezīmes, precizējumus vai papil- dinājumus šajā krājumā ievietotajām atmiņām. Krājumā ievietoto atmiņu uzdevums nav atrisināt vēstures problēmas, izšķirt strīdīgus jautājumus, dot galīgus novērtēju- mus sasniegumiem un kļūdām toreizējā partijas un padomju darbā. Bet atmiņās dotais faktu materiāls un autoru izteiktās domas un slēdzieni var palīdzēt vēsturniekiem attiecīgu prob- lēmu pētīšanas un noskaidrošanas darbā. Krājuma «Par Padomju Latviju» sastādīšanā un literārajā apdarē piedalījušies LKP CX Partijas vēstures institūta zināt- niskie līdzstrādnieki L.Krēsliņa, A. Kurpnieks, S. Ziemelis, ārpus- štata darbinieces I. Kapeniece un P. Olmane. Latvijas KP CX Partijas vēstures institūts — PSKP CX Marksisma-ļeņinisma institūtafiliāle K. Eglītis (Meteors) VĀCU OKUPĀCIJAS VARĀ Vēl tikko pa Marijas1 un Aleksandra2 ielām bija aizripojuši beidzamie strēl- nieku divriči... Vēl uz bruģa šķindēja izdauzīto veikalu logu stikli un ap ielu stūriem, bailīgi vērodami aizmuguri, daži zagās ar salaupīto mantu saiņiem. Vēl nebija pat iestājies nogaidu stā- voklis, kad vecā vara aiziet un jaunā vēl nav stājusies tās vietā, — un pāri pontonu tiltam no Pārdaugavas puses jau iera- dās vācu armijas priekšpulki. Uz laukuma pretim Daugavpils dzelzceļa stacijai pirmos vācu kareivjus ar puķēm un kafijas kanniņām sagaidīja vācu sīkbir- ģeļu tantiņas un jaunkundzītes. «Wilkommen! Es lebe die deut- sche Soldaten!» — noskanēja vairāki izsaucieni, kuri vispārējā kņadā palika nepamanīti. Vācu kareivjiem nav laika «brāļoties» ar jūsmīgajām gai- dītājām. Tos va;rāk interesē, — vai aizgājuši un kurp aizgājuši krievu karapulki? Vai nav kur ierīkotas lamatas? — Tā viņi aiz- rikšoja pa Marijas ielu, garām stacijai uz Aleksandra vārtu pusi. 1 Tagad Suvorova iela. Red. 2 Tagad Ļeņina iela. Red. 9 Pa to laiku bija iebraukuši vācu vezumnieki. Tie apmetās uz laukuma, pretim bijušai policijas ēkai, kuru no 1917. gada Feb- ruāra revolūcijas dienām ieņēma Rīgas Strādnieku padomes Iz- pildu komiteja. Vācu gaidītājas un gaidītāji tagad pulcējas ap vācu vezum- niekiem. To vidū manāmi arī latviešu siļķu bodnieķeli, kas negrib palikt nomaļus. Vajag, lūk, iegūt jaunās varas labvēlību, kas zin, varbūt iepazīšanās ar vācu kareivīšiem var noderēt. Mīlīgās apsveicināšanās un kafijas krūziņu tukšošanas laikā piepeši spalgi iedūcās propelers, un zemu pāri laukumiņam aiz- šaujas liels «putns». Pirmajā mirklī, nezinādami, vai tā ir vācu vai krievu lidmašīna, — skatītāji sāk tai plaukšķināt. Bet, kad «putns» nomet pāris «olas», kuras ar apdullinošu troksni saplīst otrpus kanālam, tantiņas un meitiņas bēg prom klupdamas un kliegdamas. Pēc mirkļa laukumā tikai vācu vezumnieki, kuri raida lidmašīnai pakaļ retus šāvienus. Līdz vakaram Rīga jau pilnīgi pārgāja vācu armijas rokās. Uz ielu stūriem jau bija izlīmēti pirmie «likumi»: jānodod ieroči, kara inventārs, fotoaparāti, dažādi metāli, produkti utt. Par ne- izpildīšanu — nošaušana. Tādu pavēļu parādījās ar katru stundu arvien vairāk. Visa dzīve tagad tika regulēta. Un kā vēl regulēta — ar li- kumiem uz ielas stūriem! Neliela iedzīvotāju daļa priecājās, ka nu reiz būšot kārtība, citi turpretim pie sevis smīnēja: ka tikai tā kārtība nepaliek jums par sāju? Pēc dažām dienām sākām pierast pie vācu okupācijas režīma. Pavēļu un noteikumu asie piedraudējumi nelikās arī vairs tik briesmīgi. Meņševiku līderi — Kalniņi, Menders un citi mēģināja ar savu veco Rīgas draugu palīdzību pa pakaļdurvīm piekļūt okupācijas varas vīriem. Viņi esot īsti draugi vācu sociāldemo- krātiem — viena miesa un dvēsele. Meņševiki mēģināja dabūt oficiālu atļauju darboties legāli, tāpat kā tas atļauts Vācijas sociāldemokrātiem. Galvenais meņševiku trumpis bija — ja ne- atļaus darboties legāli, tad masas aizies pie boļševikiem, kas darbojas pagrīdē. Boļševikiem taču neļaušot legāli darboties, un to jau te arī neesot tikpat kā nemaz palicis, visi aizgājuši līdzi karaspēkam. Lai kā meņševiki lieca muguru, nekādus lielos panākumus tie neguva. Vācu varas vīri viņiem pievērsa maz uzmanības un ticēt viņu pļāpāšanai arī neticēja. 10
The list of books you might like
